Nexorium - leģenda

Nexorium — Tur, Kur Gaisma Atceras

Pasaulei, ir vietas, ko nevar atrast — tikai sajust.

Tādas vietas neparādās kartēs. Tās neatklāj ceļi. Tās atver tikai tie, kas iet pa naksnīgo mežu un nejautā — kur. Tie, kas klausās nevis ausīm, bet kaut ko dziļāku. Tie, kuru sirdis vēl spēj atpazīt senu, senu valodu — valodu, ko runā gaisma.

Tā ir Nexorium valoda.

Pirms laiku laikiem — pirms pirmās pilsētas, pirms pirmā ceļa, pirms cilvēki aizmirsa, ka zeme dzied. No vienas puses — akmeņu amfiteātris, ko laiks bija izgrebis no kalna miesām, it kā pati zeme gribējusi radīt skatuvi. No otras — dziļa, tumša ieleja, kur vējš nesa melodijas no nezināmiem tālumiem un koki šalca ritmos, ko neviens nebija iemācījis.

Un katru gadu, vienā īpašā naktī — nakts vidū starp vasaru un nezināmo — šajā vietā notika kaut kas, kam nav vārda.

Jāņtārpiņi nāca pirmie.

Ne daži. Ne desmiti. Tūkstošiem — no visiem mežiem, no visām purvmalām, no visām rasainajām pļavām. Viņi nāca kā atbilde uz kādu senu aicinājumu, kas vibrēja caur zemi, caur saknēm, caur gaismu pašu. Un kad viņi pulcējās — akmeņu amfiteātris iedegās zaļā ugunī. Ieleja piepildījās ar dzīvu, pulsējošu gaismu. Un zeme sāka dziedāt.

Ne ar balsīm. Ar enerģiju.

Tā bija Nexorium vieta, kur gaisma un skaņa kļūst par vienu. Kur enerģija, ko katrs tārpiņš nesa sevī, saplūda kopā un kļuva par kaut ko tādu, ko nevar nosaukt. Tikai izjust. Tikai nest sevī prom, kad rīts nāca un vieta atkal kļuva par parasto mežu, parasto kalnu, parasto ieleju.

Bet enerģija palika.

Pirmie cilvēki to atrada negaidot.

Kāds nomaldīgais ceļinieks. Kāda meitene, kas gāja pēc ūdens un nepagriezās atpakaļ. Kāds vecs mūziķis, kas bija zaudējis savu melodiju un gāja pa pasauli to meklēt. Viņi iegāja mežā un pēkšņi — zeme zem viņu kājām mainījās. Gaiss kļuva smagāks, smaržīgāks, dzīvāks. Un tad — gaisma.

Tūkstošiem zaļu, mirdzošu, pulsējošu punktiņu nakts gaisā.

Un mūzika, ko neviens nebija sācis.

Katrs kas to piedzīvoja, atgriezās mainīts. Ne tāpēc ka kaut kas bija noticis ar viņiem. Bet tāpēc, ka kaut kas bija atgādināts. Ka pasaule ir plašāka nekā ceļi kas to šķērso. Ka gaisma nav tikai gaisma — tā ir valoda. Ka mūzika nav tikai skaņa — tā ir atmiņa. Ka cilvēki, kas pulcējas vienā vietā ar vienu nolūku, rada kaut ko trešo — kaut ko, kas pieder ne vienam, bet visiem.

Nexorium tos bija pamodinājusi.

Un tagad Nexorium sauc arī tevi. Neatkarīgi no tā, kas tu esi. No kurienes nāc. Ko nes sevī. Jo gaisma, kas deg tevī, šeit spīdēs spožāk nekā jebkur citur. Mēs gaidam.

Nexorium gaida. Nāc.